Mums ir vajadzīga jauna demokrātiska pārvaldes iestāde, lai risinātu haosu, ko izraisa tuvredzīgas valstu valdības

Ir pienācis laiks pulcēties ap jaunu ideju pasaulei — demokrātisku globālu valdību, kas netiks turēta kara un šauras nacionālās suverenitātes ķīlniece.

Ja nediskriminējoša un taisnīgumu veicinoša pārvaldība ir līdzeklis, lai sadziedētu plaisas valstu iekšienē, tas pats ir nepieciešams arī vienotākas, drošākas un labākas pasaules radīšanai. (C R Sasikumar ilustrācija)

Es apņemos būt prezidents, kurš cenšas nevis šķelt, bet apvienot; kurš neredz sarkanos štatus un zilos štatus, redz tikai Amerikas Savienotās Valstis. Tā runāja Džo Baidens drīz pēc Donalda Trampa sakāves un kļūšanas par 46. ASV prezidentu. Lai viņam izdodas grūtā misija.

ASV nav unikāla ar to, ka tā ir stipri polarizēta. Arī Indijā, Pakistānā, Francijā, Turcijā, Brazīlijā, Etiopijā ir redzamas kodīgas sociālās un politiskās šķelšanās — mazākā vai lielākā mērā katrā valstī. Pretlīdzeklis polarizācijai ir valdības un valsts institūciju reforma tādā veidā, lai tās darbotos visu pilsoņu labā bez diskriminācijas un netaisnības. Sabiedrība ir dziedināta, kad pārvaldība kļūst godīga un līdzjūtīga.

Lielākais jautājums, ko 21. gadsimts uzdod arvien steidzamāk, ir: kā mūsu sašķeltā pasaule tiks apvienota un dziedināta? Kopš aukstā kara beigām pirms trīs gadu desmitiem pasaule nav bijusi tik sašķelta un tik aplenkta ar nenoteiktību, kā tas ir šodien. Patiešām, pastāv bažas par jauna aukstā kara izcelšanos, ja ASV un Ķīnas attiecības kļūs apledojušās. Pastiprinošā sāncensība starp pasaules lielāko un otro lielāko ekonomiku nav vienīgais iemesls bažām. Pasaules lielāko un otro apdzīvotāko valstu — Ķīnas un Indijas — militārpersonas pēdējos septiņus mēnešus ir bijušas saspringtā strīdā. Tuvumā divu citu ar kodolieroču bruņotu valstu — Indijas un Pakistānas — armijas ir palikušas bezgalīgā konfrontācijas stāvoklī. Citur Rietumāzijā ir notikuši četri ārēji izraisīti pilsoņu kari Sīrijā, Irākā, Lībijā un Jemenā. Citāda veida karstu karu izvērš mantkārīgie un neapdomīgie valdnieki Brazīlijā, kuri burtiski aizdedzinājuši Amazones meža daļas, kas ir pasaulē lielākā atmosfēras oglekļa dioksīda izlietne. Krīze draud arī saistībā ar kodolatbruņošanos. Tuvojas laiks, lai pagarinātu vienīgo atlikušo kodolieroču kontroles paktu starp ASV un Krieviju — Jauno stratēģisko ieroču samazināšanas līgumu —, kura termiņš beigsies 2021. gada 5. februārī.



Šim sarakstam ir jāpievieno daudzi citi neatliekami izaicinājumi — nodrošināt COVID vakcīnas pieejamību visiem pasaules iedzīvotājiem par pieņemamu cenu; padarīt pasaules ekonomiku iekļaujošu, taisnīgu un ilgtspējīgu, par galveno mērķi izvirzot pilnīgu nabadzības izskaušanu; laika ziņā noteiktas darbības klimata jomā, lai aizsargātu planētu; un apturot okeānu, kosmosa un citu globālo kopienu militarizāciju. Ja mēs to darām, mums neizbēgami rodas divi jautājumi. Vai mums ir līderi ar globālu redzējumu, nevis tikai vīziju, kas aprobežojas ar to, lai viņu pašu valstis būtu lieliskas? Vai valstu valdības izrāda adekvātu apņemšanos starptautiskajā sadarbībā, kas ir tik būtiskas, lai risinātu problēmas, kas ir kopīgas daudzām vai visām valstīm? Atbildes ir acīmredzamas un dziļi satraucošas.

Bez efektīvas globālās pārvaldības pasaule saskaras ar reālām briesmām, kas tuvojas lielākai nekārtībai, šķelšanās un pat kariem. Šeit ir dažas radikālas idejas, lai novērstu šīs briesmas.

Pirmkārt, ja nediskriminējoša un taisnīgumu veicinoša pārvaldība ir līdzeklis, lai sadziedētu plaisas valstu iekšienē, tas pats ir nepieciešams arī vienotākas, drošākas un labākas pasaules radīšanai. Tāpēc demokrātiskas pasaules valdības izveides koncepcija ir jānovieto globālā diskursa un rīcības centrā.

Otrkārt, tautas un nacionālās valstis, protams, turpināsies. Taču ekskluzīvās un vissvarīgākās nacionālās suverenitātes paradigma ir kļuvusi par lielāko šķērsli cilvēku vienotībai un brālībai. Ja nacionālā suverenitāte tiek piesaukta, lai apdraudētu vēsturiski savstarpēji saistītu sabiedrību un reģionu mieru, labklājību un attīstību, tā kļūst par draudu cilvēcei. Tāpēc globalizācijas laikmetā mums ir jāaptver dalītas suverenitātes tikumi, kurā savienojamība (fiziskā, digitālā, kultūras un cilvēku savstarpējā saikne) ir svarīgāka par teritorialitātes fetišu. Tas arī dos iespēju pasaulei izveidot uzticamas jaunas struktūras kolektīvai globālajai un reģionālajai drošībai.

Treškārt, saskaņā ar jaunajiem globālās pārvaldības likumiem starptautisko strīdu militarizācija ir jānosaka par kriminālatbildību. Pirms ciniķi to noraida kā nepraktisku, viņiem jāapsver: vai nacionālās valstis nav aizliegušas un kriminalizējušas vardarbību, ko veic kopienas un indivīdi savā jurisdikcijā? Ja tā, vai cilvēce nevar pacelties uz likumu pārvaldītas un uz uzticēšanos balstītas līdzāspastāvēšanas nākamo līmeni? Jā, var.

Ceturtkārt, no iepriekšminētā izriet, ka pasaules sabiedrībai ir jāpiespiež visas valstis, īpaši lielas un spēcīgas, ne tikai iznīcināt visus savus masu iznīcināšanas ieročus, bet arī krasi samazināt savus militāros izdevumus.

Piektkārt, Apvienoto Nāciju Organizācija ir kļuvusi nespējīga pildīt savas pilnvaras savu labi zināmo strukturālo defektu dēļ. Tā ir jāreformē un jānostiprina, lai pakāpeniski kļūtu par nākotnes pasaules valdības iestādi. Kā ANO reformu galvenais elements ir jāatceļ pastāvīgā dalība tās Drošības padomē, jo tas ir pretīgi visu valstu vienlīdzības principam. Turklāt valstīm, kuras vada uzbrūkošus karus vai nav atrisinājušas strīdus ar kaimiņvalstīm, vajadzētu diskvalificēt/atstādināt no dalības ANO DP.

Sestkārt, ir pārliecinošs arguments, lai pārvaldību padarītu plašāku un līdzdalīgāku. Mūsu arvien vairāk savstarpēji saistītajā un atkarīgākajā pasaulē tehnoloģijas un mobilitāte ir ļāvušas darboties māksliniekiem, kultūras darbiniekiem, pedagogiem, mediju darbiniekiem, rakstniekiem, zinātniekiem, novatoriem, uzņēmējiem, profesionāļiem, vides aizstāvjiem, jauniešiem, sievietēm un citām kopienām, kurām iepriekš nebija tiesību. , miera aktīvistiem un garīgajiem meklētājiem, lai risinātu jēgpilnas sarunas un sadarbību, kas pārsniedz nacionālās barjeras. Viņi veido arvien plašāku kopīgu zināšanu un gudrības rezervuāru, kas spēj risināt vissarežģītākās pasaules problēmas. Tāpēc viņu pilnvarotā līdzdalība un profesionālu politiķu monopola izbeigšana globālajā pārvaldībā ir obligāta.

Visbeidzot, ir veltīgi gaidīt, ka lielākā daļa valstu valdību un politisko iestāžu pieņems globālās pārvaldības ideju vai prasības. Tas ir tāpēc, ka viņi ir kļuvuši par sekcijas interešu un novecojušu domāšanas un rīcības modeļu gūstekņiem. Cilvēces vēsturē tikai cilvēki ir bijuši galvenie pārmaiņu radītāji. Vēsture uzņem jaunus pagriezienus ikreiz, kad ļaudis sāk darboties, iedvesmojoties no jauniem sapņiem un noraizējušies no apziņas, ka vecie uzskati un sistēmas ir šķērslis viņu svarīgo vajadzību un centienu īstenošanai.

Tāpēc ir pienācis laiks sapulcināt visu tautu, rasu un reliģiju cilvēkus par jaunu pasaules ideju. Tā ir ideja, ka mūsu globalizētajai cilvēku ģimenei ir vajadzīga jauna demokrātiski vadoša iestāde, lai risinātu haosu un nepatikšanas, ko izraisa tuvredzīgas, uz sevi vērstas un bezatbildīgas valstu valdības. Izveidot šādu ķermeni nebūs viegli. Bet kurš pārveidojošais cilvēka darbs jebkad ir izdevies viegli?

Šis raksts pirmo reizi tika publicēts drukātajā izdevumā 2020. gada 23. novembrī ar nosaukumu “Uzvaras pasaule”. Rakstnieks bija bijušā premjerministra Atala Bihari Vajpayee palīgs