Nezināmais karavīrs
- Kategorija: Redakcija
Lielbritānija beidzot ir atzinusi Radža sistēmiskos aizspriedumus, neatzīstot Indijas karavīru upurus
Dažreiz ir viegli aizmirst, cik dziļš, šķeļošs rasisms bija visa koloniālisma projekta pamatā. Dažreiz pat nāve nav lieliskais ekvalaizers, par kuru tiek runāts. Vairāk nekā 50 000 karavīru, kuri Pirmā pasaules kara laikā zaudēja dzīvību, lielākā daļa no viņiem bija no nedalītās Indijas, Lielbritānijas impērija ignorēja viņu upuri, kuru viņi cīnījās, lai aizstāvētu. 2019. gadā Sadraudzības kara kapu komisija (CWGC) izveidoja īpašu komiteju, lai izmeklētu nepilnības tajos, kas tika pieminēti viņu upura dēļ. Tā secinājumi — ka tūkstošiem kritušo tika ignorēti — ir noveduši pie tā, ka Lielbritānijas valdība ir atvainojusies par aizspriedumiem, ko tas nozīmē.
Dažreiz ir viegli aizmirst, cik dziļš, šķeļošs rasisms bija visa koloniālisma projekta pamatā. Būtisks aspekts šīs orientācijas uz nevienlīdzību saglabāšanā ir bijis koloniju un to cilvēku milzīgo ieguldījumu nemanāmība. Ņemiet vērā mītu par Lielbritāniju, kas ievērojamu Otrā pasaules kara daļu stāvēja viena, bet Vinstons Čērčils viens pats stāvēja sardzē pret fašismu. Lielbritānija bija viena tikai tad, ja netiek ņemti vērā nozīmīgie resursi un darbaspēks no visas impērijas.
Lielbritānijas valdības atvainošanās, lai arī cik novēlota, ir apsveicama. Kur vien iespējams, ir jāstājas pretī pagātnes impēriju grēkiem, to fanātismam, kas centās attaisnot sistēmisku netaisnību. Bet neapzīmētajiem kapiem, aizmirstajiem karavīru vārdiem, kuri gāja bojā par impēriju, kurā viņi nebija vienlīdzīgi pilsoņi, ir jābūt tikai pirmajam solim. Izrēķināšanās ar vēstures netaisnībām ir jābūt pastāvīgam, mainīgam procesam. Un valstīm, kuras izveidojās no Raj un saglabāja neskartas daudzas tās pārvaldības struktūras, tām ir jādara viss iespējamais, lai nodrošinātu, ka mūsdienu ideoloģijām un politikai gadsimtu vēlāk nav jāatvainojas.