Vairākuma tirānija

• Kategorija: Kolonnas

Gandija skepse pret reprezentatīvo demokrātiju daudzējādā ziņā atbalsojas.

Gandijs neapšaubāmi bija tīrasiņu demokrāts.

Maz zināms ir fakts, ka demokrātija, kas mūsdienās tiek svinēta visā pasaulē, bija Mahatma Gandija aizvainojums. Viņa nicinājums pret parlamenta institūciju bija acīmredzams, kad 1909. gadā, rakstot Hind Swaraj, viņš to raksturoja kā dārgu tautas rotaļlietu. Gandijs, protams, atsaucās uz toreizējo Lielbritānijas parlamentu. Taču viņa nepārprotamā pārliecība, ka parlamentārā demokrātijas forma Indijai nav piemērota, bija skaidri redzama, kad viņš rakstīja Hind Swaraj, es lūdzu Dievu, lai Indija nekad nenonāktu tādā nožēlojamā stāvoklī.

Gandijs neapšaubāmi bija tīrasiņu demokrāts. Visu mūžu viņš bija demokrātisko tiesību aizstāvis un sniedza savu balsi un atbalstu demokrātiskām apvienībām, lai kur viņš atrastos. Taču demokrātija, ko Gandijs no visas sirds atbalstīja, bija tiešā demokrātijas forma pretstatā reprezentatīvajai.

Reprezentatīvā demokrātija ir nacionālas valsts idejas produkts, kas attīstījās pēc Francijas revolūcijas. Tas noteikti izskatās cienīgi salīdzinājumā ar alternatīvu — diktatūru, kas potenciāli varētu novest pie fašisma. Tomēr Gandija ideja par nacionālu valsti pati par sevi bija lamatas, un viņš baidījās, ka, tiklīdz Indija to pieņems, tā uz visiem laikiem būs spiesta vadīt reprezentatīvu valdības formu, lai izvairītos no iespējamās diktatūras draudiem. Šī nepatika pret reprezentatīvo demokrātiju radās no viņa pārliecības, ka tā drīz vien deģenerēsies par pret tautu vērstu institūciju tādā multikulturālā un daudzreliģiskā kontekstā kā Indija. Gandijs bija pirmais demokrātijas teorētiķis, kurš paredzēja šīs briesmas.

Lai novērstu šādu iespēju, Gandijs paredzēja savstarpēji saistītu, pašpietiekamu nehierarhisku sociālistisku ciematu kopienu izveidi, ko sauca par swaraj, un katra no tām darbojas kā tiešā demokrātija. Gandijs izstrādāja savu konstruktīvo programmu swaraj īstenošanai. Viņš uzskatīja, ka swaraj, ja to īstenos ar konstruktīvas programmas palīdzību, palīdzētu cilvēkiem uztvert attīstību kā brīvību, nevis ekonomisko attīstību. Viņam bija nepieciešama arī nevardarbīga pagaidu kārtība pārejā no kapitālistiskas valsts uz bezvalstnieku sociālistisko sabiedrību. Gandija ideja par aizgādnību, tāpat kā Marksa ideja par proletariāta diktatūru, bija paredzēta šim mērķim. Viņš uzskatīja, ka tas ir vienīgais veids, kā Indija var izvairīties no draudiem kļūt par nacionālu valsti un būt spiestai izvēlēties starp diviem ļaunumiem.

Vai tas bija saprātīgs priekšlikums? Vai arī Gandija priekšlikums bija reakcionārs un nesaprotams, kā Nehru teica vēstulē Gandijai 1928. gada 11. janvārī. Viens no cilvēkiem, kas domāja, ka būtu brīnišķīgi, ja Indija būtu pievērsusi uzmanību Gandijai, bija Noams Čomskis. Kādā intervijā Čomskis sacīja: Bija dažas pozitīvas lietas, piemēram, viņa (Gandija) uzsvars uz ciematu attīstību, pašpalīdzību un komunālajiem projektiem. Indijai tas būtu bijis ļoti veselīgi. Netieši viņš ierosināja attīstības modeli, kas varēja būt veiksmīgāks un humānāks nekā pieņemtais staļiniskais modelis (kurā tika uzsvērta smagās rūpniecības attīstība utt.).

2017. gada demokrātijas indeksā Indija ir klasificēta kā nepilnīga demokrātija. Lielākajai daļai no mums tas, iespējams, nebija pārsteigums. Reprezentatīvās demokrātijas tumšais pavēderis ir atklāts, lai ikviens to varētu redzēt. Tāpat kā Amerikas demokrātija, arī šī ir pārvaldīta demokrātija. Būtiska loma vēlēšanās ir naudai, citiem stimuliem un noziedznieku klātbūtnei. Izņemot kreisās partijas, visas pārējās politiskās grupas praktiskiem nolūkiem pieder vai nu privātpersonai, ģimenei vai institūcijai. Tādējādi partijas iekšējā demokrātija ir nopietni apdraudēta. Šī tendence pirmo reizi izpaudās Kongresā, kad uzkāpa Indira Gandija. Pamazām tas radīja domino efektu arī pārējām partijām. Tā rezultātā partijas darbojās partijas īpašnieces(-u) privātajās interesēs, un šajā procesā masu intereses bieži tika ignorētas.

Turklāt tādā multikulturālā, etniskā un daudzreliģiskā sabiedrībā, piemēram, Indijā, pārstāvības demokrātijai ir raksturīga tieksme radīt balsu bankas. Ir neizbēgami, ka šādās sabiedrībās dažādas grupas balsotu par tām partijām/kandidātiem, kuras, viņuprāt, visvairāk aizsargās viņu intereses. Šo tendenci, kā to prasa sistēmas loģika, izmanto visas politiskās partijas. Taču hindutvas kustība un tās uzplaukums, kas barojas ar šo tendenci, tagad draud pārveidot Indijas pārstāvības demokrātiju par majoritāru demokrātiju. Hindutva kustība ir gatava izveidot vienotu hinduistu reliģisko grupu un konsolidētu hinduistu balsu banku. Gaidāmajās parlamenta vēlēšanās Indijas liktenis tiktu ātri un izlēmīgi apzīmogots, ja pie varas tiktu atgrieztas Hindutvas partijas. Pat ja ar opozīcijas partiju kopīgiem pūliņiem šo iespēju šoreiz novērsīs, ņemot vērā vēlēšanu politikas loģiku, pēc pieciem gadiem šie draudi kļūs arvien izteiktāki.

Sekas, ja Indija kļūs par majoritāru demokrātiju un hinduistu Rashtra, būs nopietnas. Ja mēs nevēlamies, lai Indija kļūtu par citu Sīriju reprezentatīvās demokrātiskās sistēmas vēlēšanu loģikas dēļ, mums ir jāņem vērā Gandija iespēja. Tas prasītu mums atrast veidus, kā ieviest tiešo demokrātiju mūsu sistēmā visās nozīmīgajās jomās. Viens no iespējamiem veidiem ir eksperimentēt ar pārdomātu aptauju. Deliberatīvā aptauja ir veiksmīgi eksperimentēta daudzos kontekstos pat Ķīnā. Līdz ar tiešo demokrātiju, kas ieviesta ar apspriežu aptauju palīdzību, mums vienlaikus jāpārvērš parlaments un likumdošanas asamblejas par deliberatīvās demokrātijas institūcijām. Tas nozīmē, ka šo institūciju locekļiem vajadzētu būt iespējai brīvi izlemt par savām vēlmēm neatkarīgi no viņu piederības partijai pēc attiecīgo jautājumu pilnīgas apspriešanas.

Šie ir tikai provizoriski ieteikumi, kas apkopoti, lai steidzami pievērstu uzmanību gaidāmajām briesmām.