Indijā ir laiks, kas ir vienotības daudzveidībā simbols, valsts karoga diena

Mums, indiešiem, mīlēt Indiju ir organisks process, un to nevar mazināt, neskatoties uz lielākajiem izaicinājumiem.

Karoga izlikšana ikdienā kā simbolisks žests atgādina mums, pilsoņiem, par mūsu pienākumiem pret tautu, parāda mūsu ticību un mīlestību pret to, par ko mēs iestājamies. (Amit Chakravarty/Representational Express foto)

Mīlestību pret Indiju nevar kontrolēt. Tik daudzveidīgā tautā kā mūsējā, kur ir grūti pat izcelt “vienu Indijas tautu”, nav iespējams sagaidīt, ka ikvienam būs tikai viena veida emocijas pret tautu. Praktiski nevar būt tikai viena veida nacionālisms, pie kura mēs visi turamies.

Arī Indijas mīlēšanā nav nekā politiska. Cieņa, lepnums un pielūgsme Indijas valsts himnai, valsts karogam — Tirangai vai jebkuram citam valsts simbolam ir ļoti personisks jautājums. Cieņas pakāpe – vai nē – pret šiem simboliem ir spēcīga metafora tam, kā katrs no mums, parastajiem pilsoņiem, jūtas pret Indiju, kas ir mūsu privātais nacionālisms. Patiesībā dažus no Indijas galvenajiem nacionālajiem simboliem spontāni ir audzinājusi pati pilsoniskā sabiedrība.

Dziesmu 'Jana Gana Mana' sarakstījis dzejnieks, nevis politiķis. Kad Rabindranaths Tagore to sastādīja 1911. gadā, tas bija zināms tikai žurnāla Adi Brahmo Samaj lasītājiem, kura redaktors bija Tagore. Diez vai tā tolaik bija domāta kā politiska himna!

Līdzīgi, par nepieciešamību pēc valsts karoga — sarkanā krāsa apzīmē hinduistus un zaļo — Indijas musulmaņus ar čarku vai griežamo riteni centrā — pirmo reizi savā žurnālā Young India rakstīja Mahatma Gandijs 1921. gada aprīlī. Jaunā Indija pati par sevi nebija politisks žurnāls, bet tā vietā koncentrējās uz Indijas sociālekonomiskajām problēmām un to, kā tās pārvarēt ar nevardarbību. Vēlāk čarkha tika aizstāta ar Ašokas čakru, Sarkanās krāsas ar Saffron, kas simbolizē atteikšanos, Balto — mieru un Zaļo — labklājību.

Pēc Indijas neatkarības, pat tad, kad karogu vienbalsīgi pieņēma Satversmes sapulce, kas notika 1947. gada 22. jūlijā, privātpersonas varēja izlikt Indijas trīskrāsu tikai dažas dienas gadā, piemēram, Indijas Neatkarības dienā un Republikas dienā. Mēs, Indijas pilsoņi, vairākus gadus neatlaidīgi cīnījāmies tiesā un 2004. gada 23. janvārī ieguvām parasto pilsoņu tiesības visas dienas izlikt valsts karogu.

Karoga izlikšana ikdienā kā simbolisks žests atgādina mums, pilsoņiem, par mūsu pienākumiem pret tautu, parāda mūsu ticību un mīlestību pret to, par ko mēs iestājamies. Tagad retorika par to, kas mums ir jādara, lai mūs uzskatītu par nacionālistiski noskaņotu, ir aptumšojusi mūsu atmiņu par tīro kaisli un mīlestību, kas mudināja pilsoņus bez politiskiem mērķiem izveidot mūsu nācijas simbolus.

Lielākajā daļā pasaules valstu ir Nacionālā karoga diena, lai iedzīvotāji varētu ieskatīties un izteikt savas jūtas pret šo svarīgo valsts simbolu. Pilsoņi vismaz šajā dienā brīvi formulē savas personīgās attiecības ar karogu. Patiesībā Amerikas Savienotajās Valstīs ir “nedēļas” svinības ap viņu karoga dienu!

Indijā 7. decembrī ir Bruņoto spēku karoga diena, kurā tiek svinēti attiecīgie armijas, flotes un gaisa spēku karogi. Taču atšķirībā no visas pasaules mums Indijā nav Valsts karoga dienas.

Vai nav pienācis laiks mums, indiešiem, svinēt Valsts karoga dienu?