Atkārtota apskate pie Berlīnes mūra: Vāciju turpina vajāt politiskā un ekonomiskā šķelšanās

Tiem no mums, kas redzēja mūra krišanu, krišanas vēsture vēl nav pagātnē, 30 gadi starp tiem šķiet kā vakardiena, jo mūris joprojām pastāv. Rudens nav pilnīgs. Šī siena ir veidota no politikas, ekonomikas, diskriminācijas.

Atkārtoti apmeklējot sienuBerlīnes mūra garums bija 161 km. Ne tas, ka tas viss bija siena; upes un meži bija izklāti ar dzeloņstieplēm. (Ilustrācija: C R Sasikumar)

Bezasins revolūcija nāca no Austrumvācijas, bet Rietumberlīne nojauca mūri. No 9. līdz 11. novembrim Rietumberlīnieši uzkāpa mūrī un nolēca uz Austrumvācijas zemi. Tikmēr austrumberlīnieši, vīrieši un sievietes, veidoja sakārtotas rindas Bernholmeras ielas kontrolpunktā Prenclauerbergā, turot rokās Austrumvācijas valdības izdotās pases. Kontrolpunktu 1989. gada 9. novembrī pirms pusnakts atklāja Austrumvācijas policija, pēc tam tika izliktas pases un ieeja Rietumberlīnē. Nekādi āmuri vai lauzņi nav redzami, vismaz manā redzeslokā. Aizmirstiet par sienas nojaukšanu. Pēc pusnakts vārtus atvēra vēl četri kontrolpunkti. Austrumberlīnieši iegāja Rietumberlīnē. Rietumberlīnieši ienāca arī Austrumberlīnē. Bez pasēm.

Lasīt Banglā: Berlīnes mūris, pēc trīsdesmit gadiem, joprojām pastāv šodien

Berlīnes mūra garums bija 161 km. Ne tas, ka tas viss bija siena; upes un meži bija izklāti ar dzeloņstieplēm. Tomēr policijas klātbūtne bija visaptveroša. Skatu tornis ik pēc puskilometra, nevar pateikt, kas tajā atradās. Ne viens vien Austrumvācijas vai Austrumberlīnes mākslinieks piedalījās grafiti veidošanā uz Berlīnes mūra. Uz austrumu sejas, tas ir. Rietumu pusē bija grafiti, ko veidojuši mākslinieki no Rietumberlīnes, Rietumvācijas, Rietumeiropas un citur pasaulē. Izloze pēc jūsu vēlmēm: politika, ainavas, sejas, pat vīriešu un sieviešu akti; visās iespējamās krāsās un izmēros; visādi komentāri, raksti, visi anonīmi. Vienā Potsdamas laukuma mūra daļā, kas šodien ir nozīmīgs tūristu apskates objekts, es ar milzīgiem, melniem bengāļu burtiem redzēju vārdu sala.

Es atradu patvērumu Rietumberlīnē dažus gadus pirms mūra krišanas. Nevienam no Rietumberlīnes nebija nekādu problēmu ceļot uz Austrumberlīni. Ikvienam no Austrumvācijas, kas ir 65 gadus vecs vai vecāks un kam bija pase, bija tiesības uz vienas dienas vizīti jebkurā rietumu pilsētā. Dažos gadījumos bija atļauts apmeklēt nedēļu.



Tiem no mums, kas redzēja mūra krišanu, krišanas vēsture vēl nav pagātnē, 30 gadi starp tiem šķiet kā vakardiena, jo mūris joprojām pastāv. Rudens nav pilnīgs. Šī siena ir veidota no politikas, ekonomikas, diskriminācijas. Tūristiem uz Berlīni joprojām ir daži metri no īstās sienas, kas stāv vienā noteiktā vietā. Teritorija, ko iepriekš klāja mūris, ir apzīmēta ar norādēm, kas vēsta par Mauer (siena) 1961-89. Sienas gabali joprojām tiek pārdoti apmeklētājiem no ārzemēm kopā ar valdības autentifikāciju. Taču pēc 30 gadiem Sienas biznesa daļas plosās.

Tie, kuriem ir 35, neatmiņu par Sienu, tie, kuriem ir 30, pat nezina, ko tas nozīmē. Skolu mācību grāmatās tam ir veltīts daudz vietas (jo īpaši Austrumvācijas valdības un Austrumeiropas komunistu nepareizai vadībai, pat Hitleram un nacistiem vai Otrajam pasaules karam nav pievērsta tik liela uzmanība). Pašreizējā paaudze nemoka nedz par mūri, nedz Austrumu-Rietumu Berlīni. Viņus vienkārši neinteresē. Viņu problēmas sakņojas mūsdienu Vācijā. Bezdarbs pieaug, dzīvojamo platību kļūst arvien mazāk, jaunieši dodas uz ārzemēm. Politiskā iekārta šķietami ir vienaldzīga, un labējie izmanto situāciju.

Mēs vērojam, kā galvu reibinošā ātrumā palielinās labējā atbalsta bāze. Kurš gan būtu domājis, ka mūra krišana un Vācijas atkalapvienošanās (1991. gada 3. oktobrī) būtu izraisījusi vēl lielāku satricinājumu? Vācija tagad ir dūmi Eiropas Savienības acīs. Abas Vācijas ir apvienojušās, lai kļūtu par ES kausli. Liela, vienota nācija, ekonomiski dominējoša, politiski monopolistiska, kas groza pirkstu uz nejaušām ES nācijām, uzrauga katru to kustību, bez manevra iespējas, runājot par kopīgu demokrātisko vērtību vienotību.

Pēdējo trīs gadu desmitu laikā Vācija ir kļuvusi par kritisku faktoru ne tikai ES, bet arī pasaulē. ES bagātākā valsts, ceturtā pasaulē, tomēr ir nomocīta ar pašas iekšpolitiku, ja pēta pēdējās desmitgades politisko karti.

Abas lielākās politiskās partijas CDU (Kristīgi demokrātiskā partija) un SDP (Sociāldemokrātiskā partija) arvien vairāk tiek atdalītas no cilvēkiem, kas viņiem nepiešķir vēlēšanu vairākumu. Mazākās partijas, piemēram, ultralabējā AfD (Alternative fur Deutschland), pieņemas spēkā. Tā ir otrā lielākā partija Tīringenes provinces vēlēšanās un ir nosūtījusi vairākus pārstāvjus uz Centrālo parlamentu, kur tā ir galvenā opozīcijas partija. Kā rakstīja Tagore, ēnas nolaižas mežā / caur mākoņiem rūc pērkons...

Atzīmējot mūra krišanas 30.gadu, valdība skaļi trokšņo par Freiheitu (brīvību). Visur Informācijas un publicitātes ministrija ir izlikusi milzīgu, krāsainu kailas sievietes plakātu ar uzrakstu Freiheit. Lieta ir tāda, ka, kā saka bengāļu sakāmvārds: Kad tu sāc dejot, tas ir laika jautājums, kad maska ​​nokrīt.

Mēs bijām domājuši, ka mūra sabrukums komunismam (tostarp Padomju Savienībai un citām Austrumeiropas komunistiskajām valstīm) noskandinās nāves ceļu. Bet ko mēs redzam šodien? Komunisti, kas veido valdību Tīringenē.

Pēdējo 30 gadu laikā Austrumvācijā nav ienākusi neviena nozīmīga jauna nozare. Valdība un lielie rūpniecības uzņēmumi nav ieinteresēti. Austrumvācieši tagad atklāti apšauba, ko viņi ir ieguvuši no Berlīnes mūra krišanas. Komunisti vismaz uzlika ēdienu uz mūsu galdiem, iedeva mājas, tagad raudam pēc ēdiena un mājām. Vai mums gāja tik ļoti slikti? Ko Freiheits mums ir devis?

Tuvojoties Vācijas atkalapvienošanās papēžiem, valdība paziņoja: Austrumiem ir jāizskatās tikpat labi kā Rietumiem. Un nauda nāks no rietumvāciešiem. Un tā rietumvācieši sāka iemaksāt iemaksas Solidaritātes fondā, viņu iemaksas tika atskaitītas no ienākumiem no darba vai uzņēmējdarbības, no diviem līdz 25 procentiem. Iemaksa tiktu atgriezta piecu gadu laikā ar procentiem. Protams, bezdarbnieki vai valsts maksātnespējīgie un austrumvācieši bija atbrīvoti, bet pensionāri nebija. Mūs visus pārņēma brālīgās mīlestības plūdmaiņas. Kopš 1991. gada valdība sola pēc nākamā budžeta atdot Solidaritātes fonda (geld) iemaksu — pamatsummu plus procentus. Līdzstrādnieki ir padevušies.

Kopš 2015. gada ir parādījusies vēl viena nopietna problēma — 1,5 miljoni bēgļu no Sīrijas un Tuvajiem Austrumiem. Nodokļi ir pieauguši, izmitināšana ir kļuvusi maza, pirmās nepieciešamības preces maksā piecas reizes vairāk nekā agrāk. Ūdens, elektrība, gāze, sabiedriskais transports, tas viss tagad maksā trīsreiz vairāk.

Teiksim, Rietumvācijas pilsonis nopelna 100 eiro par padarīto darbu. Austrumvācietis par tādu pašu darbu nopelnīs 80 eiro. Šai diskriminācijai ir vēl viens pavērsiens. Cenas Austrumvācijā ir par 20 procentiem zemākas nekā rietumos, taču ikdienas vizītēs uz rietumiem austrumvāciešiem nepienākas nekādas atlaides sabiedriskā transporta tarifiem vai jebkāda veida iepirkšanās cenām. Arī ceļojot uz ārzemēm, nav atlaides lidmašīnu cenām.

Īpaši nozīmīgs ir fakts, ka kopš atkalapvienošanās no Austrumvācijas ir ieradušies tikai divi centrālie ministri, kas pakļauti spēcīgas kritikas spiedienam, lai vēlāk tiktu atmesti. Šobrīd visi ministri ir no Rietumvācijas. Austrumvācija netiek skaitīta. Kanclere Angela Merkele arī ir no rietumiem (Hamburga). Viņas tēvs, priesteris no Austrumvācijas, pēc aiziešanas pensijā tur bija iestrēdzis.

Berlīnes mūris nobruka 1991. gada 9. novembrī, bet sabrukums bija sācies agrāk. 1989. gada 20. augustā vairāk nekā 100 austrumvāciešu (galvenokārt jaunieši) ceļojumā uz Ungāriju pārkāpa dzeloņstiepļu žogu, lai iekļūtu Austrijā. Pēc tam Rietumvācijas ārlietu ministrs Hanss Dītrihs Genšers , steidzās palīgā apjukušajai Austrijas valdībai. Izdarot milzīgu spiedienu uz Austriju, lai tā sniegtu patvērumu Austrumvācijas dezertieriem, viņš tos atveda atpakaļ uz Rietumvāciju. Šis incidents guva plašu atspoguļojumu Rietumvācijas plašsaziņas līdzekļos, un fragmenti sasniedza arī austrumus. Iedvesmota Austrumvācijas iedzīvotāji bija gatavi revolūcijai. Valdība bija spiesta atvērt vairākus Berlīnes kontrolpunktus, un Ginters Šabovskis no Komunistiskās partijas politbiroja no papīra lūžņa nolasīja nepilnīgu paziņojumu, un pienāca 9. novembra vakars.

Šis raksts pirmo reizi tika publicēts drukātajā izdevumā 2019. gada 9. novembrī ar nosaukumu “Atkārtoti apmeklējot sienu”. Haiders, Bangladešas dzejnieks, pirms pārcelšanās uz Berlīni dzīvoja politiskajā trimdā Kolkatā. No bengāļu valodas tulkojis Yajnaseni Chakraborty.