Platons un sofisti: argumenti vājajiem

Sofisti, nosodīti, pateicoties Platonam, iespējams, bija pirmie sociālie reformatori.

Platons runā par sofistiem kā bagātu jaunekļu plēsējiem, kā vīriešiem, kas pārdod tikumību, kā tikai tikumības tirgotājus. Viņi tiek pasniegti kā tie, kas gūst labumu no grūtībām atšķirt labo no ļaunā. (Foto: Creative Commons)

Platons bija apsēsts ar sofistiem. Platoniskajos dialogos parādās vai tiek pieminēti daudzi sofisti. Un Platons pat daudzus dialogus (Protagors, Gorgias, Hipias u.c.) nosauca sofistu vārdā. Mēs zinām kādu divdesmit sešu sofistu vārdus un vismaz dažas detaļas. Lai gan eksistē dažādi sofistu fragmenti un raksti, biogrāfijas un citi darbi, taču to parādīšanās mērogā Platonā un Platona to raksturojuma dēļ sofisti dzīvo mūsu populārajā iztēlē. Un šis raksturojums nebūt nav labvēlīgs.

Platons runā par sofistiem kā bagātu jaunekļu plēsējiem, kā vīriešiem, kas pārdod tikumību, kā tikai tikumības tirgotājus. Viņi tiek pasniegti kā tie, kas gūst labumu no grūtībām atšķirt labo no ļaunā. Un, protams, līdz mūsdienām paliek iespaids, ka sofisti ir viltoti filozofi, viltojumi, gudrinieki, kas nodarbojas ar uzskatu dublikātiem, nevis ar patiesām patiesības precēm.

Kā saka Platons, šie nelieši — pārsvarā ārzemnieki — ieradās pārtikušajās Atēnās, Grieķijas kultūras un intelektuālajā centrā, kā parazīti uz tās bagātību, prestižu, skaistajiem zēniem un rosīgo un daudzveidīgo sabiedrisko dzīvi. Šķiet, ka viņš liek domāt, ka, ja nebūtu bijis krāšņo Atēnu, nebūtu bijis sofistu mēra.



Pēdējās desmitgadēs Platona attēlojuma tvēriens ir sācis atslābt, lielā mērā feminisma dēļ. Piemēram, Susan Jarratt publicēja grāmatu ar nosaukumu Rereading the Sophists, kurā viņa analoģizēja sofistu marginalizāciju ar galveno, konservatīvo filozofiju ar sieviešu marginalizāciju ar galveno, patriarhālo filozofiju. Tie bija graujoši, antiloģiski, relatīvistiski utt. Viņa arī izceļ veidu, kādā sofistu piedāvātās mācības — īpaši mācības retorikas un pārliecināšanas mākslā — bija vērtīgas demokrātijas panākumiem, kas vienmēr bija oligarhu un tirānisko spēku ielenkumā. Pārsteidzošāk Džarrats apgalvo, ka mēs varētu uzskatīt sofisti Gorgiju kā protofeministu.

Gorgiass, viens no slavenākajiem sofistiem, demonstrēja savas prasmes retorikā ar nosaukumu Encomium of Helen. Tas bija diezgan pretrunā ar sociālajām normām, jo ​​īpaši ar plaši pieņemamo sieviešu naidīgumu, kas Trojas kara dēļ iestrādāta kolektīvajā apziņā. Helēna, kuru Gorgiass slavē, ir bēdīgi slavenā Trojas Helēna, kuras mītiskais skaistums bija iemesls šausmīgajam karam starp grieķiem un Trojas zirgiem. Helēna tika vispārēji vainota slaktiņā. Patriarhāta kultūrā un sociālajā naidošanās vidē Gorgiass attaisno Helēnu no jebkādas vainas un, gluži pretēji, pāriet no viņas aizstāvēšanas uz slavēšanu.

Arī citos veidos sofisti lika pamatu sociālajām pārmaiņām. Gandrīz visi sofisti kritizēja ierastās normas un noniecināja cilvēku likumus, ieviešot patvaļīgas sociālās atšķirības (aristokrātija, muižniecība utt.), kad pati daba tādas nav radījusi. To vidū bija verdzības institūcija, pret kuru pirmais zināmais atklātais sengrieķu abolicionists bija sofists.

Vēl viena sociāla parādība, kas turēja cilvēkus sasaistītus, bija ģildes un kastas, ka dēliem ir jāveic savu tēvu darbs. Sociālā reforma pret ģildēm un kastām, kuru pamatus satricināja sofisti, acīmredzot bija sava veida atļauja dēliem necienīt — tas ir, nepaklausīt — savus tēvus. Iespējams, tieši šeit radās pārspīlējums, ka sofisti māca dēliem sist savus tēvus, jo tieši tādu nežēlīgu, reakcionāru propagandu mēs varētu sagaidīt no spēkiem, kas ir pret inovācijām un sociālajām reformām.
Šajā gaismā apsveriet bieži citēto aristokrātiskā dramaturga Aristofāna izteicienu, ka sofisti cenšas padarīt spēcīgāku vājāko argumentu. Tas nozīmē, ka vājākais arguments ir nepatiesais arguments, un tāpēc sofisti specializējas maldināšanas mākslā. Bet šai frāzei ir arī sociāls pārveidojums. Tas ir, sofisti vājo argumentus padara stiprākus; Sofisti padara spēcīgākus vājāko argumentus. Ņemot vērā ātro un nepārvaramo negatīvo reakciju, ko sociālās reformas mēdz izraisīt konservatīvās, kastiskās, patriarhālās sabiedrībās, mani nepārsteigtu, ja daži sofisti sākotnēji centās apmācīt vājākos Atēnu sabiedrības slāņus retorikas un retorikas mākslā. pārliecināšana, lai viņi varētu aizstāvēt sevi tiesās, asamblejās vai citos sociālajos, juridiskos vai politiskajos forumos.