Nav uzvarētāju un zaudētāju, ir tikai izdzīvojušie

• Kategorija: Kolonnas

Tiesas nav piemērotas jaunas politiskās kārtības ieviešanai pēc pilsoņu kara.

Dienvidsudāna ir tikai pēdējais gadījums, kad pēc politiskās kārtības izjukšanas ir izcēlusies ārkārtēja vardarbība.

Thabo Mbeki un Mahmood Mamdani

Konflikts Dienvidsudānā ir tikai pēdējais gadījums, kad pēc politiskās kārtības izjukšanas ir izcēlusies ārkārtēja vardarbība. Taču tā vietā, lai par prioritāti izvirzītu politiskās reformas, starptautiskā sabiedrība mēdz koncentrēties uz vardarbības veicēju kriminalizāciju.
Kopš aukstā kara beigām pasaule ir skatījusies uz Nirnbergas prāvu kā paraugu slēgšanai ārkārtējas vardarbības dēļ; starptautiski kriminālprocesi ir vēlamā reakcija. Šim veselajam saprātam pēdējos mēnešos vajadzēja pievērsties pēc tam, kad arvien vairāk Āfrikas Savienības valstu iestājās par izstāšanos no Starptautiskās Krimināltiesas. Tā vietā debates ir vērstas uz Āfrikas līderu motīviem, nevis uz tiesas prāvu neatbilstību kā atbildi uz politiski virzītu masu vardarbību.

ICC ir veidota pēc Nirnbergas parauga. Taču masu vardarbība ir vairāk politiska, nevis krimināla lieta. Atšķirībā no kriminālās vardarbības, politiskajai vardarbībai ir vēlētāju apgabals, un to virza problēmas, nevis tikai vardarbības veicēji.

Skaidrākā alternatīva Nirnbergas modelim kopš tiesas procesa beigām 1949. gadā ir sarežģītais sarunu kopums, kas pazīstams kā Demokrātiskas Dienvidāfrikas konvencija (Codesa), kas 90. gados pielika punktu aparteīdam. Codesa sarunās piedalījās valdošā Nacionālā partija, Āfrikas Nacionālais kongress un dažādas citas politiskās organizācijas. Viņiem izdevās izveidot konstitūciju, kas ieviestu jaunu politisko kārtību pēc aparteīda. Codesa mācība ir tāda, ka dažreiz ir vēlams apturēt kriminālatbildības jautājumu, līdz tiek risināta politiskā problēma.
Nirnberga attīstījās kā daļa no pretējas loģikas. Tika pieņemts, ka jaunajā politiskajā kārtībā upuru intereses vienmēr ir jāizvirza pirmajā vietā.

Nirnbergas taisnīguma pamatā bija plaši izplatītais pieņēmums, ka uzvarētājiem un zaudētājiem (vai vainīgajiem un upuriem) nebūs jādzīvo kopā pēc uzvaras. Taču Dienvidāfrikas baltajiem un melnajiem bija jādzīvo kopā vienā valstī — tāpat kā hutiem un tutsi bija jādzīvo kopā pēc Ruandas genocīda. Dienvidāfrikas Codesa sarunas atspoguļoja abu pušu atziņu, ka viņu izvēlētais variants vairs nav sasniedzams: ne revolūcija (atbrīvošanas kustībām), ne militāra uzvara (režīmam) nebija paredzēta. Abas puses ātri saprata, ka, ja jūs draudēsit sēdināt savus oponentus apsūdzībās, viņiem nebūs stimula iesaistīties reformās. Tā vietā, lai kriminalizētu vai dēmonizētu otru pusi, kā tas bija vilinoši, viņi apsēdās runāt. Vakardienas mirstīgie ienaidnieki kļuva par vienkāršiem pretiniekiem.

Tāpat kā vardarbība Dienvidāfrikā 90. gadu sākumā bija dziļas šķelšanās simptoms, tas pats attiecas uz ārkārtēju vardarbību mūsdienu Kenijā, Kongo, Sudānā un Dienvidsudānā. Nirnbergas stila prāvas nevar izārstēt šīs šķelšanās. Mums ir vajadzīgs politisks process, kuru virza stingra pārliecība, ka nevar būt uzvarētāju un zaudētāju, ir tikai izdzīvotāji.

Tiesas nav piemērotas jaunas politiskās kārtības ieviešanai pēc pilsoņu kariem; tie var nonākt attēlā tikai pēc tam, kad šāds jauns pasūtījums jau ir ieviests. Tā kā kriminālprocesus virza loģika — uzvarētājs pieņem visu — jūs esat nevainīgs vai vainīgs, tiem, kas atzīti par vainīgiem un sodīti kā vainīgie, jaunajā politiskajā kārtībā tiek liegta dzīve. Pilsoņu karos neviens nav pilnīgi nevainīgs un neviens nav pilnībā vainīgs. Un ārkārtēja vardarbība reti ir atsevišķa darbība. Biežāk tā ir daļa no vardarbības cikla. Upuri un vainīgie bieži tirgojas ar vietām, un katrai pusei ir stāstījums par vardarbību. Pieprasīt tikai upuru taisnīgumu, kā to dara Starptautiskā Krimināltiesa, nozīmē pilsoņu kara turpināšanos.

Cilvēktiesības var būt universālas, bet cilvēku pāridarījumi ir specifiski. Dziļi domāt par cilvēku pāridarībām nozīmē cīnīties ar problēmām, kas izraisa ārkārtējas vardarbības aktus, kas nozīmē mazāk pievērsties vainīgajiem un konkrētām zvērībām un būt uzmanīgākam pret problēmām, kas izraisa nepārtrauktus konfliktu ciklus, no kuriem ir jāizkļūst kopienām. Lai tas notiktu, nevar pastāvēt upura un vainīgā identitātes piešķiršana. Tā vietā ir jānotiek politiskam procesam, kurā visi pilsoņi — vakardienas upuri, vainīgie un apkārtējie — var stāties viens pret otru kā šodien izdzīvojušie.

Mbeki, Dienvidāfrikas prezidents no 1999. līdz 2008. gadam, bija Āfrikas Savienības sūtnis Sudānā un Dienvidsudānā. Mamdani ir Makerere Sociālo pētījumu institūta izpilddirektors Kampalā, Ugandā, un profesors Kolumbijas universitātē, ASV The New York Times