Mogolu princis un Benaresas panditi

• Kategorija: Kolonnas

Dara Šukohs sadarbojās ar sanskrita zinātniekiem, lai tulkotu upanišadas persiešu valodā, kas ir piemērs sanskrita, persiešu un urdu valodas vēsturei, kas ir cieši saistīta.

Dara Shukoh Upanišadu tulkojums bija monumentāls projekts ar ilgstošu nozīmi gan hinduistiem, gan musulmaņiem. (C R Sasikumar ilustrācija)

Furora beigusies sanskrita zinātnieka Firoze Khan iecelšana par pasniedzēju Banaras Hindu universitātē ir plosījies vairāk nekā trīs nedēļas. Tagad izskatās, ka protestētāji uzvar un ka Khan var tikt iecelts Ājurvēdas fakultātē, nevis mācīt literatūru sanskrita Vidya Dharma Vigyan fakultātē.

Nemitīgie uzbrukumi Hanam atsauc atmiņā ļoti atšķirīgu laikmetu Benaresā pirms vairāk nekā trīsarpus gadsimtiem. 1657. gada sākumā brahmaņu pandītu grupa devās no Benaresas uz Deli, lai viņi varētu pievienoties musulmaņu princim viņa garīgajos meklējumos. Princis Dara Šukos kādu laiku bija interesējies par indiešu reliģisko domu, taču nesen viņš bija atklājis sakrālo tekstu grupu — Upanišadas —, kas, viņaprāt, ir ideāla Dieva vienotības izpausme. Turklāt viņš arī uzskatīja, ka viņiem pieder atslēga Korāna noslēpumu izpratnei. Viņš vēlējās sadarboties ar dažiem sanskrita zinātniekiem, lai tos atšifrētu un saprastu, lai viņš varētu sagatavot tulkojumu persiešu valodā.

Darai nebija tālu jāiet, lai meklētu palīdzību. Vairākus gadus viņš un viņa tēvs, imperators Šahs Džahans, vadīja Kavindračarju Sarasvati, ievērojamo pandītu no Benaresas. Šāda veida attiecības tajā laikā nebija nedzirdētas. Šaha Džahana galms tikai turpināja ilgāku mogulu tradīciju uzņemt hinduistu reliģijas zinātniekus. Tomēr Kavindračarjas tuvums imperatora ģimenei bija kaut kas īpašs.

Daras Šikohas miniatūrais portrets. (Avots: Tēlotājmākslas muzejs, Hjūstona)

Galma hronikas mums nestāsta, kā tieši princis izmantoja pandita zināšanas vai kāda bija Kavindračarjas precīza loma galmā. Tomēr mēs zinām to: no 1651. gada līdz 1657. gadam šahs Džahans vairāk nekā duci gadījumu apdāvināja Kavindračarju ar vērtīgām atlīdzībām.

Pandīts sacerēja pantu, slavinot Šaha Džahana mācīšanos. Ar savu dzeju Kavindračarja arī mācīja imperatora ģimeni Vēdāntā un citās indiešu filozofijas skolās. Viņš slavēja imperatora meitu Džahanāru un viņas brāli Muradu Bahšu. Un, protams, viņš slavēja imperatora vecāko dēlu Daru Šukohu.

Pandītu ļoti cienīja viņa kolēģi brahmana zinātnieki Benaresā. Tātad, kad Dara vēlējās izpētīt Upanišadas, Kavindračarja būtu bijis dabisks veicinātājs. Princis vairākus mēnešus strādāja ar saviem pandītiem sarunu biedriem. Viņš savu Upanišadu tulkojumu nosauca par Sirr-i akbar jeb Vislielāko noslēpumu.

Drīz pēc tam Dara bija spiests pavadīt savas dzīves pēdējos mokošos mēnešus, bēgot no Aurangzeba vīriem. Tiek ziņots, ka pēc notveršanas viņš mēģināja aizstāvēties ar visu, kas viņam bija palicis - nazi, ko izmantoja pildspalvu asināšanai. Divus gadus pēc tam, kad viņš pabeidza Sirr-i akbar, viņa pildspalva tika apklusināta uz visiem laikiem.

Mums nav jāslavina Dara Shukoh, lai mācītos no viņa stāsta. Viņš bija princis, kurš cerēja kļūt par spēcīgu suverēnu, nevis mūsdienu sociālo reformatoru vai demokrātiski ievēlētu līderi. Bet Sirr-i akbar ir tikai viens piemērs starp daudziem, kā sanskrita vēsture ir cieši saistīta ar persiešu un urdu valodu un hinduistu vēsture ar musulmaņu vēsturi.

Patiesībā Sirr-i akbaram bija pēcnāves dzīve, kādu Dara nekad nevarēja iedomāties. Mēs bieži dzirdam, ka eiropieši pirmo reizi saskārās ar upanišadām, izmantojot to tulkojumus latīņu valodā. Bet mēs esam aizmirsuši par daudzajiem hinduistiem, kuri arī lasa Sirr-i akbar kā veidu, kā piekļūt saviem svētajiem tekstiem.

Pirms drukas laikmeta daudzi izglītoti hinduisti lasīja persiešu valodu, tostarp kajasti, hatri un brahmani. Persiešu valodai bija tāds pats statuss kā angļu valodai mūsdienās. Tāpat kā daži indieši tagad lasa Gitas vai Upanišadu tulkojumus angļu valodā, daudzi viņu kolēģi pagātnē būtu lasījuši šos darbus persiešu valodā. Dara tulkojums persiešu valodā atklāja upanišadas cilvēkiem, kas nav brahmani, kuriem, iespējams, nebija iespējas attīstīt sanskrita valodu. Ņemiet, piemēram, 19. gadsimta reformatoru Kanhaiyalal Alakhdhari. Viņš sagatavoja persiešu valodas Sirr-i akbar tulkojumu urdu valodā, kas bija vairākkārt iespiests. Alakhdhari nebija īpaši labvēlīgi noskaņots pret islāmu vai musulmaņiem, taču viņš jutās parādā Dara Šukoha Sirr-i akbar, kas viņam palīdzēja piekļūt upanišadiem viņa paša hinduistu reformas un atmodas projektā.

Dara Shukoh Upanišadu tulkojums bija monumentāls projekts ar ilgstošu nozīmi gan hinduistiem, gan musulmaņiem. Bet šodien tas ir arī kļuvis par atgādinājumu par reliģiskā nacionālisma neiespējamo loģiku. Daži valdošās dispensācijas spīdekļi rīko seminārus par Daru Šukohu.

Viņi apsūdz Indijas musulmaņus, ka viņi apbrīno Aurangzebu, un lūdz viņus uzlūkot Daru kā modeli. Bet, kad musulmaņu zinātnieks, piemēram, Firoze Khan, dara tieši to, veicot karjeru sanskrita studijās, viņš tiek vajāts. RSS locekļi ir atbalstījuši Hanas sākotnējo iecelšanu BHU sanskrita Vidya Dharma Vigyan fakultātē. Tomēr pagaidām pārsvaru ir guvuši tie spēki, kurus viņu ideoloģija palaida vaļā.

Sanskrita nākotne ir saistīta ar humanitāro zinātņu likteni. Tas uzplauks un augs, kad visu valodu un literatūru studijas varēs zelt universitātēs, kas veicina akadēmisko brīvību un piesaista daudzveidīgu studentu kopumu. Šis ir pārāk biedējošs redzējums pašnodarbinātajiem tradīciju aizstāvjiem.

Tāpat kā citi ideoloģiskie projekti, neoliberālā Hindutva meklē savu saskaņotību. Tomēr tajā mīt daudzas pretrunas. Tūlīt tas reklamē sanskritu kā visas Indijas ideālu visiem, bet pēc tam soda musulmaņus par pārāk tālu virzību tajā. Tā meklē zinātnes un mācīšanās prestižu, vienlaikus iznīcinot izcilās valsts universitātes.

Šādas pretrunas rodas triumfālismā, kurā ir maz vietas atšķirībām vai domstarpībām, nemaz nerunājot par mūsu kopīgo vēsturi, kurā hinduisti lasa persiešu valodu vai musulmaņi mācās sanskritu.