Sponsorētu karotāju mantojums
- Kategorija: Kolonnas
Pakistāna ir apņēmusies atbrīvoties no saviem bruņotajiem kaujiniekiem, taču tie klusi neaiziet.
Pēdējo astoņu mēnešu laikā Pakistāna ir atspiedusi terorisma vilni, pateicoties NAP nodrošināšanai, kas ļāva armijai iejaukties. Kāpēc Pakistāna savā Nacionālajā rīcības plānā (NAP) ir apņēmusies izbeigt savus bruņotos kaujiniekus? Pagājušā gada decembrī trimdā Pakistānas karavadonis, vārdā Fazlulla, ar savu rokaspuišu palīdzību nogalināja 132 bērnus armijas valsts skolā Pešavarā. Šoks par notikušo bija tik liels, ka premjerministrs Navazs Šarifs sasauca visu partiju konferenci un lika visiem piekrist NAP pret iekšzemes terorismu. Pēdējo astoņu mēnešu laikā Pakistāna ir atspiedusi terorisma vilni, pateicoties NAP nodrošināšanai, kas ļāva armijai iejaukties. Un NAP paredz atbrīvoties no bruņotajiem kaujiniekiem.
Taču iekšzemes terorisms nav norimis. 9. augustā spridzinātājs pašnāvnieks Kvetā nogalināja vairāk nekā 70 cilvēkus, no kuriem daudzi bija juristi, kas apmeklēja slimnīcu, uz kuru iepriekš tika nogādāts viņu vadītājs. Divas teroristu organizācijas Islāma valsts un Jamaatul Ahrar paziņoja, ka ir sarīkojušas slaktiņu, taču premjerministrs Šarifs uzskatīja, ka tās varētu būt valstis, kas iebilst pret Ķīnas ekonomikas koridora būvniecību Pakistānā. Armijas komandieris ģenerālis Rahīls Šarifs domāja, ka tas varētu būt elementi, ko ievaino viņa notiekošā tīkla operācija pret Taliban.
Pakistāna apzinās, ka tās noliedzamo karu pagātne, kurā pasaule piekrita, to panāk. Pasauli tagad apdraud tas, ko tā kādreiz mudināja un liek Pakistānai atbrīvoties no saviem karotājiem. Tā apsūdz Pakistānu, ka tā savā teritorijā ir atļāvusi izveidot patvērumus slepkavām, kas veic pārrobežu haosu. Pakistāna arī noasiņoja, taču prasīja laiku, lai mainītu taktiku; bet tā beidzot mainīja veco paradigmu un veica tīrīšanas operāciju Zarb-e-Azb jauna armijas priekšnieka ar plūkšanu vadībā. Teroristi reaģē, uzbrūkot nevainīgiem pakistāniešiem un nogalinot tos.
Šodien Pakistāna nevēlas samierināties ar savas pagātnes bruņotajiem kaujiniekiem, taču pirms neilga laika tā tos pārāk neiebilda. Piemēram, 90. gados musulmaņu valstis Islāma valstu organizācijā ar pasaules apstiprinājumu iejaucās Čečenijā, Krievijā. Karotājus piegādāja lielākā daļa OIC štatu, tostarp Pakistāna, taču tie nāca no kaujiniekiem, kuriem kādreiz bija izlūkošanas aģentūru svētība. Musulmaņu simpātijas pret teroristiem Filipīnās, kas nosauktas vahabiešu afgāņu karavīra Sayyafa vārdā, pateicībā par OIC finansējumu, ko viņi saņēma, bija universālas. Šī iejaukšanās nebija tik nevēlama Bosnijā, kad serbi pakļāva Bosnijas musulmaņus genocīdam.
Čečenijā bija arī džihādisti no Pakistānas, ko Pakistāna noliedza, ko pārvaldīja izlūkošanas aģentūras. Sabiedrības atzinība sekoja, kaujiniekiem iejaucoties Vidusāzijā un Ķīnā. Tur atradās Harkat ul-Jihad al-Islami, Pakistānas lielākā džihādistu kaujinieku grupa, kuras galvenā mītne atrodas Kandahārā, pirms amerikāņi to bombardēja Al Qaeda 11. septembra piedzīvojumā. Harkat lepojās ar starptautiskiem sakariem. Tā bija visu musulmaņu valstu otrā aizsardzības līnija, un tā darbojās Arakānā Birmā un Bangladešā ar darbaspēku no Karači, Čečenijas, Siņdzjanas, Uzbekistānas un Tadžikistānas.
Saskaņā ar toreizējo Islamabadā bāzēto džihādistu žurnālu Al-irshad, Harkat ul-Jihad al-Islami vadītājs Uzbekistānā bija šeihs Muhameds Tahirs al Farūks. Sākot ar 1990. gadu, karš pret Uzbekistānu bija asiņains un to atbalstīja talibi, līdz 2001. gadā komandierim nācās lūgt Uzbekistānas pakistāniešus atgriezties bāzē. Čečenijā karadarbība pret krieviem notika komandiera Hidayatullah vadībā. Pakistānas vēstniecība Maskavā savulaik noliedza, ka Čečenijas karā būtu iesaistīti pakistānieši, bet Al-irshad (2000. gada martā) no Islamabadas paziņoja, ka milicija ir cieši iesaistīta partizānu apmācībā Čečenijā, un tāpēc komandieris Hidayatullah bija izvietots Čečenijas karā. novads.
Kad Harkat ul-Jihad al-Islami vīrieši pirmo reizi tika redzēti Tadžikistānā, daži novērotāji viņus maldināja kā kaujiniekus no Sipah-e-Sahaba Pakistānas. Faktiski tos komandēja Khalids Irshad Tiwana no Pendžabu mudžahediem, palīdzot uzbeku nemierniekiem Juma Namangani un Tahir Yuldashev pretoties uzbeku valdošajai šķirai Ferganas ielejā. Pret Uzbekistānas karavadoņus Afganistānā patvēra mulla Umars. Tahirs Juldaševs pārcēlās uz drošu patvērumu Vaziristānā. Viņa uzbeku karotāji Svatā nogalināja nevainīgus pakistāniešus un nolaupīja Šahbazu Tasēru, Pendžabas gubernatora Salmāna Tasīra dēlu. Tahiru Juldaševu beidzot nogalināja drons, kuram Pakistāna izlikās pretim.
Maulana Abdul Quddus vadīja Mjanmas karotājus, kas atradās Karači un cīnījās galvenokārt Bangladešā pie Arakānas robežas. Korangi bija Arakānas musulmaņu bāze, kuri aizbēga no Mjanmas, lai cīnītos pret Pakistānas džihādu. Liels skaits Mjanmariešu atradās Korangi iekšienē, un apgabalu dažreiz sauca par mini Arakānu. Harkat ul-Jihad al-Islami viņiem bija atvēris 30 seminārus Korangi, bet pārējā Karači ir vēl 18 semināri. Kuddus, Birmas musulmanis, sarunājoties ar iknedēļas žurnālu Zindagi (1998. gada 25.–31. janvāris), atklāja, ka ir aizbēgis no Mjanmas caur Indiju un apguvis reliģisko apmācību Harkatas semināros Karači un pēc tā uzaicinājuma devies uz Afganistānā, tur piedalījās militārajā apmācībā un cīnījās džihādā no 1982. līdz 1988. gadam.
Ar savu Nacionālo rīcības plānu pret terorismu Pakistāna cenšas izdzīvot tādu tumšo mantojumu.