Indijas ģeopolitiskās intereses ir cieši saistītas ar mēreno arābu centru

Iestāšanās par arābu suverenitāti un pretošanās reģionālās destabilizācijas spēkiem ir jābūt Indijas jaunās sadarbības ar Tuvajiem Austrumiem pamatā.

Neatkarīgi no tā, kādu smalkumu ģenerālis Bajwa varētu izdomāt, Deli ir jāatgriežas pie reģionālās politikas dziļākā avota — nesatricināma atbalsta arābu suverenitātei. (C R Sasikumar ilustrācija)

Ģeopolitiskā pārkārtošanās Tuvajos Austrumos, ko iezīmēja pagājušajā nedēļā panāktā vienošanās par attiecību normalizēšanu starp Apvienotajiem Arābu Emirātiem un Izraēlu, krustojas ar tikpat nozīmīgu subkontinenta attiecību pārorientāciju ar šo reģionu. Kamēr Pakistāna no jauna atklāj savu tradīciju pieskaņoties nearābu lielvarām, Indijai ir jāatjauno arābu suverenitātes aizsardzība.

Ja Indija atzinīgi novērtēja Abū Dabī un Telavivas lēmumu, Pakistāna bija pretrunīga un tikai atzīmēja šo soli, un tās ārlietu birojs norādīja uz tālejošām (negatīvām) sekām. No pirmā acu uzmetiena atšķirības Indijas un Pakistānas paziņojumos var izskaidrot ar to, ka Deli ir diplomātiskās saites ar Izraēlu, bet Islamabadai nav. Bet šajā stāstā ir daudz vairāk.

Premjerministra Narendra Modi vadībā sadarbība ar Arābu līci ir kļuvusi dziļāka. Pēdējie seši gadi ir sakrituši arī ar būtisku Pakistānas attiecību pasliktināšanos ar reģionu, īpaši ar AAE un Saūda Arābiju. Pakistāna ir sašutusi par AAE uzaicinājumu Indijai vērsties Islāma sadarbības organizācijā 2019. gada sākumā un Saūda Arābijas nevēlēšanos sasaukt sanāksmi, lai nosodītu Indijas rīcību Kašmirā pagājušā gada augustā. Pakistānas ārlietu ministrs Šahs Mehmuds Kureši šomēnes draudēja sasaukt ārpus OIC esošo islāma valstu ārlietu ministru sanāksmi, lai uzbruktu Indijas Kašmiras politikai. Kad dusmīgā Saūda Arābija atsauca daļu no nesenā dāsnā aizdevuma Pakistānai un draudēja apturēt kredītlīnijas piešķiršanu naftas iegādei, armijas komandieris ģenerālis Qamar Javed Bajwa steidzās paņemt gabalus. Šonedēļ viņš atrodas Rijādā, lai izlīdzinātu lietas.

Atzinums | Indijai izmaksas, kas saistītas ar jaunu Arābijas uzņēmumu neievērošanu, ir daudz augstākas nekā zaudēts dzelzceļa līgums Irānā

Daži Pakistānā šos izteikumus noraida kā nesavaldīgus un attiecina to uz Kureši labi zināmo ieradumu izcelties. Problēma parādās dziļāk. Var atgādināt, ka premjerministrs Imrans Kāns bija gatavojies ierasties pagājušā gada decembrī notikušajā islāma līderu sanāksmē, kuru sasauca toreizējais Malaizijas premjerministrs Mahathirs Mohamads un kuru atbalstīja Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans. Khans izstājās tikai pēdējā brīdī, kad tika ziņots par Saūda Arābijas spiedienu.

Šeit ir radušās pretrunas starp Saūda Arābiju un AAE, no vienas puses, un Pakistānu, no otras puses, būtība. Saūda Arābijas un Emirāti saskata arvien asākus eksistenciālos draudus savām karaļvalstīm gan no sunnītu musulmaņu brālības, ko atbalsta Turcija, gan šiītu Irānas reģionālā ekspansionisma. No otras puses, Imrans Khans, šķiet, sapņo par jaunu reģionālo aliansi ar Turciju un Irānu. Pakistāna arī sola, ka augošā Ķīna un pārliecinošā Krievija atbalstīs šo jauno ģeopolitisko veidojumu kā daļu no saviem centieniem izspiest Ameriku no Tuvajiem Austrumiem.

Šādas alianses ideju šogad publiski izteica Irānas vēstnieks Pakistānā, un tā guva lielu politisko rezonansi Islamabadā. No pirmā acu uzmetiena šī ideja ir pretrunā ar Deli ierasto gudrību, ka Pakistāna un Persijas līča arābi ir apvienoti gurnā. Taču idejai par aliansi, kas nav arābu un kuru atbalsta ārējās varas, Pakistānas ārpolitikā ir zināma izcelsme. Pakistāna ar entuziasmu pieņēma Bagdādes paktu, ko briti 1955. gadā noslēdza kopā ar Irānu, Irāku un Turciju.

Redakcija | Chabahar projekts ir svarīgs Indijas reģionālajiem mērķiem un attiecībām ar Irānu

Pakts bija jāpārdēvē par CENTO (Centrālā līguma organizācija), kad 1958. gadā Irāka, vienīgā arābu dalībvalsts, izstājās. Turcija, Irāna un Pakistāna izveidoja CENTO ekonomisku papildinājumu ar nosaukumu RCD (Reģionālā sadarbība attīstībai). Abi tika likvidēti 1979. gadā drīz pēc Irānas islāma revolūcijas.

Taču nebija viegli nogalināt ideju par ne-arābu aliansi. Irāna, Turcija un Pakistāna 1985. gadā atkal pulcējās, lai izveidotu Ekonomiskās sadarbības organizāciju (ECO), un pēc Padomju Savienības sabrukuma tās ieveda nesen neatkarīgās Vidusāzijas republikas.

Turcijai un Irānai jaunā nearābu alianse, ko atbalsta Krievija un Ķīna, ir instruments, lai veicinātu to lomu arābu pasaulē uz Saūda Arābijas rēķina. Erdogans sapņo par Osmaņu kundzības atjaunošanu arābu pasaulē. Musulmaņu brālība ir tās izvēlētais instruments. Irāna, kas vēlas izvilkt islāma vadības mantiju no Saūda Arābijas, piesaista šiītus arābu valstīs. Gan Turcija, gan Irāna tagad nesodīti iejaucas arābu pasaules iekšējās lietās. Divi citi štati ir pievienojušies šai lieliskajai spēlei. Malaizijas Mahathirs uzskatīja sevi par islāma pasaules līderi. Arābu Katara, kas ir ieslēgta brālīgā cīņā ar Saūda Arābijas un Emirātiem, vēlas sev izdalīt pārāk lielu lomu Tuvajos Austrumos.

Nav noslēpums, ka krievi vēlētos pazemināt ASV par vienu vai divām pakāpēm Tuvajos Austrumos. Pekina ar prieku ļaus krieviem, turkiem un irāņiem būt par antiamerikānisku avangardu, vienlaikus nostiprinot Ķīnas ekonomisko ietekmi reģionā. Bet kāpēc Islamabada vēlas pievienoties aliansei pret Saūda Arābiju un AAE, kas gadu desmitiem ir aizdevušas Pakistānai tik daudz ekonomiskās palīdzības?

Atzinums | Indijai būtu jāuzrauga Ķīnas un Irānas attiecības, taču jāizsargājas no pārsteidzīgiem secinājumiem

Islamabada, iespējams, liek derības, ka Amerika ir ceļā no Tuvajiem Austrumiem un ka tās stratēģiskā partnerība ar augošo Ķīnu jebkuros laika apstākļos dos Pakistānai jaunu sviru mainīgajos Tuvajos Austrumos. Pagaidām draudi pievienoties Turcijai un Irānai kalpo kā instruments spiediena izdarīšanai uz Saūda Arābijas un Emirātiem. Neatkarīgi no tā, kādu smalkumu ģenerālis Bajwa varētu izdomāt, Deli ir jāatgriežas pie reģionālās politikas dziļākā avota — nesatricināma atbalsta arābu suverenitātei. Tas savukārt izpaužas piecos principos.

Pirmkārt, pretojieties kārdinājumam pateikt arābiem, kas viņiem ir labs. Atbalstīt viņu centienus izlīgt ar kaimiņvalstīm, kas nav arābu valstis, tostarp Izraēlu, Turciju un Irānu. Otrkārt, iebilst pret ārvalstu iejaukšanos arābu pasaulē. Agrāk tie nāca no Rietumiem un Izraēlas. Mūsdienās lielākā daļa arābu saskata vislielākos draudus savai drošībai no Turcijas un Irānas iejaukšanās. Treškārt, paplašināt atbalstu arābu ekonomikas integrācijai, arābu iekšējai politiskajai izlīgumam un reģionālo iestāžu stiprināšanai.

Ceturtkārt, atzīstiet, ka Indijas ģeopolitiskās intereses ir cieši saistītas ar mērenā Arābu centra interesēm, tostarp Ēģiptē, Jordānijā, Saūda Arābijā, AAE un Omānā. Piektkārt, Indija nevar būt pasīva Rietumāzijas ģeopolitiskās pārkārtošanās laikā. Dažas topošās alianses dalībvalstis — Turcija, Malaizija un Ķīna — ir izteikušas vislielākos izaicinājumus Indijas teritoriālajai suverenitātei Kašmirā. Katarā bāzētā Al Jazeera pret Indiju izspiež vairāk indes nekā Pakistānas mediji. Iestāšanās par arābu suverenitāti un pretošanās reģionālās destabilizācijas spēkiem ir jābūt Indijas jaunās sadarbības ar Tuvajiem Austrumiem pamatā.

Šis raksts pirmo reizi tika publicēts drukātajā izdevumā 2020. gada 18. augustā ar nosaukumu “Indija, Pakistāna un arābu suverenitāte”. Rakstnieks ir Singapūras Nacionālās universitātes Dienvidāzijas studiju institūta direktors un žurnāla The Indian Express starptautisko lietu redaktors.

Atzinums | Ebrahima Alkazi mantojums liecina par kultūras saiknēm starp Saūda Arābiju un Indiju