Kā dzima Bangladeša

50 gadu laikā kopš tās neatkarības no Pakistānas Bangladeša ir pagājusi garām reliģijai un divu nāciju teorijai.

Ģenerālleitnants Jagjit Singh Aurora, GOC-in-C Austrumu pavēlniecība, kara laikā 1971. gada 8. decembrī sarunājas ar jawans un virsniekiem Komilā Bangladešā (Avots: PIB)

1946. gada aprīlī Maulana Abula Kalama Azada intervijā žurnālistam Šorišam Kašmiri sacīja, ka Džinnas prasībā pēc Pakistānas es varu saskatīt tikai nopietnas briesmas. Ņemiet vērā arī kaut ko citu. Bengālija līdz šim ir izvairījusies no Džinnas uzmanības. Un viņam vēl ir jāzina, ka Bengālija vienkārši nepakļaujas ārējai dominēšanai un autoritātei. Bengāļi agrāk vai vēlāk protestēs. Es uzskatu, ka Austrumpakistāna nekad nevar samierināties ar Rietumpakistānas pārākumu — abas nekad nevar pastāvēt līdzās. Viņu ticības ir atšķirīgas; kas vēl ir jāsaista abus? Vienīgā musulmaņu realitāte diez vai var būt vienojošs faktors.

Rietumpakistāna atņēma un piespieda Austrumpakistānu vairākās jomās. Pakistānas austrumos audzēto džutas un citu kultūru cenas tika noteiktas Rietumpakistānā; tikai puse no peļņas aizplūda atpakaļ uz Austrumpakistānu. Rietumpakistānā ražotie āboli, vīnogas vai vilnas apģērbi tika pārdoti par 10 reizēm dārgāk nekā Austrumpakistānā. Diskriminācija bija tāda, ka mazākās domstarpības viņus nodēvēja par Pakistānas vai islāma ienaidnieku. Vajāšanas, aresti, ieslodzīšana bija dienas kārtība.

Pakistānas rezolūcija tika pieņemta Lahorā, 1940. gada martā. 1966. gadā Pakistānas opozīcijas līderi sanāca kopā, kur sešu punktu programmu vadīja šeihs Mudžiburs Rahmans. Tam bija spēcīgas Pakistānas un, protams, brīvas Bangladešas veidošanas sēklas. Pakistānas spiegi un militārā izlūkošana nezaudēja laiku, lai novērtētu vēstījumu par atdalīšanos un pašnoteikšanos sešu punktu programmā. Komunistu līdere Moni Singh pēc atbrīvošanas sacīja: Bangabandhu atbrīvošanas plāns bija prātā tieši 1951. gadā.



Awami līga un Bangabandhu uzsāka valsts mēroga mītiņus par labu sešu punktu programmai no 1966. gada marta. Kustība izplatījās. Mudžiburs kopā ar daudziem citiem tika arestēts. Tomēr cietumā viņus nevarēja ilgi turēt, un viņi bija jāatbrīvo. Ajubahana režīms protestētājus apsūdzēja Agartalas sazvērestības lietā. Austrumpakistānas iedzīvotāji sacēlās kā viens un centās atbrīvot Mudžiburu Rahmanu. Uzlikts 144.pants. Gaisā pacēlās saukļi — Jai Bangla (Hail Bangla), Tomar Amaar Thikana, Padma, Meghna, Jamuna (Mūsu mājas ir šeit, vai jūs zināt?/ Kur plūst Padma-Meghna-Jamuna); Dhaka Na Pindi, Dhaka, Dhaka (Dodiet mums Daku, nevis Pindi/ Dodiet mums Daku katru dienu!). Neviens plakāts vai sauklis vairs nepieminēja Austrumpakistānu vai Austrumbengāliju; tā visu ceļu bija Bangladeša. Arī šis autors uzrakstīja pāris šādus saukļus.

7. martā Bangabandhu uzrunāja tautu. Viņš skaidri norādīja: šoreiz cīņa ir par mūsu brīvību.

25. marta pusnaktī Pakistāna izvērsa genocīdu Bangladešā. Bēgļi plūda Indijā. Indija stāvēja līdzās Bangladešai tās brīvības cīņā, un ir jāsveic Indiras Gandija – kā arī Indijas armijas – ieguldījums Bangladešas atbrīvošanas izcīņā.

Tā kā genocīds sākās naktī no 25. uz 26. martu, tiek pieminēta kā atbrīvošanas diena. Pakistānas pārākums ilga divarpus gadu desmitus — reliģija un divu valstu teorija krita ceļā.

Tikai astoņus mēnešus pēc Pakistānas pastāvēšanas Džina bija ieradusies Dakā un uzstājās divos mītiņos. Viņš pasludināja urdu valodu par Rietumu un Austrumpakistānas valsts valodu. Viņš aizmirsa, ka Austrumpakistānas iedzīvotāji nerunāja urdu valodā — viņi runāja Bangla valodā. Bangla valodas kustības, kā arī Bangladešas atbrīvošanas kara pirmsākumi meklējami Džinnas pasludināšanā.

Londonā es satiku kādu pakistāniešu rakstnieku, kurš jokojot teica, ka gan Pakistāna, gan Bangladeša ir parādā savu dzimšanas dienu Džinai. Kopīga reliģija nevar vienot valstis un tautas. Neskatoties uz viņa politiķa gudrību un asprātību, viņš bija akls pret šo jautājumu.

Bangladešas konstitūcijā bija četri galvenie principi - demokrātija, sociālisms, sekulārisms un bengāļu nacionālisms. Tomēr visi četri pēc Bangabandhu slepkavības ir pazuduši. Demokrātija paliek, tikai vārdā. Vēlēšanas tomēr notiek.

Bengāļu nacionālisma vietā Ziaur Rahman, armijas virsnieks, kļuvis par prezidentu, izveidoja Bangladešas nacionālismu, iekļaujot musulmaņu nacionālismu Bangladešā, likvidējot visu bengāļu valodu. Rahmans bildināja aizliegto Jamaat-e-Islami un piedāvāja pilsonību Amiram Ghulam Azam no Jamaat-e-Islami, aizbildinoties ar to, ka arī viņš sākotnēji bija no Bangladešas un meklējis patvērumu Pakistānā tikai pēc Austrumpakistānas pārcelšanās. Cits diktators Huseins Muhameds Eršads pievienoja Bismillahu jau pārstrādātajai konstitūcijai. Islāms kļuva par valsts reliģiju. Politiskās partijas neprotestēja.

Tāda tradīcija turpinās. Šeiha Hasina, Bangabandhu Mudžibura Rahmana meita, ir bijusi Bangladešas premjerministre desmit gadus. Viņa ir saglabājusi Bismillah un islāmu kā valsts reliģiju. Pirms stāšanās amatā viņa bija apņēmusies atjaunot četrus galvenos Satversmes principus, taču no tā atturējās. Patiesībā viņa vairāk paļaujas uz islāmu, islāma valstīm un islāma partijām.

Bangladešas atbrīvošanas vēsture ir pusgadsimts ar atšķirīgiem un rūtainiem aspektiem. Tas bija liecinieks Bangabandhu slepkavībai, divu militāro diktatoru valdīšanai, SAARC izveidošanai pēc Ziaur Rahmana iniciatīvas, militāram apvērsumam un Ziaur Rahmana slepkavībai, trīs pagaidu režīmiem, valdībām, kuras vadīja divas premjerministres sievietes, gandrīz simts politisko partiju, visas pārsvarā islāma. Awami līgu un BNP un to attiecīgos līderus — šeihu Hasinu un Begumu Zia — apgrūtina islāma partiju pieaugošās prasības. Kamēr šīs partijas plaukst, progresīvās tik tikko dzird un neredz.

Bangladeša vairs nav grozs bez dibena, kā to aprakstījis Henrijs Kisindžers. Valsts ienākumi uz vienu iedzīvotāju ir 2064 USD. Pamatizglītība šobrīd ir gandrīz 98 procenti. 50 gadu laikā Bangladeša ir aizgājusi garām reliģijai un divu nāciju teorijai. Valsts lepojas ar savu brīvību, savu vietu starp pasaules tautām.

Jai Bangla! Džai Bangladeša!

Šis raksts pirmo reizi tika publicēts drukātajā izdevumā 2021. gada 26. martā ar nosaukumu “Bangladešas atbrīvošana”. Rakstnieks ir pazīstams dzejnieks. No bengāļu valodas tulkojis Swati Ghosh.