Buda, pirmais prāta ārsts
- Kategorija: Kolonnas
Cilvēks nekļūst par Budu uzreiz, taču vienmēr ir cerība, ka mēs atbrīvosimies no pieķeršanās vēlmēm un atslāņošanās. Lai redzētu lietas tādas, kādas tās ir.

Lidmašīna izbrauca cauri drūmajiem mākoņiem un griezās cauri aukstajam vējam, lai nolaistos leknajā Skotijas laukos Aberdīnā.
Bija pienācis laiks sekot ilgstošajai meditācijas kaislei. Un tā es aizgāju no darba un nokļuvu nezināmā un no pasaules atslēgtā vietā.
Man patīk izslēgt tālruni un neuztraukties par civilizāciju. Apbrīnoju un ilgojos pēc tāda miera. Beidzot es to varēju.
Šīs bija dažas no domām, kuras es radīju meditācijas sesijās. Tiklīdz mans prāts atgriezās tagadnē, tie tika izmesti. Es šo rakstu vairākas reizes pārrakstīju, protams, prātā, lai tikai saprastu šāda vingrinājuma bezjēdzību, lai pakavētos pie nākotnes. Tas bija galvenais vēstījums 10 svētlaimīgajām dienām, ko pavadīju pie abata Aberdīnas laukos.
Mēs dzīvojam pesimistiskā pasaulē. Mēs nedzīvojam tādā pasaulē, kāda tā ir. Mēs vienkārši turpinām dzīvi, tā vietā, lai aptvertu tās jaukās iezīmes — vēlamās, nevēlamās, vēlmes pēc vairāk. Tieksmes, egoisms un neziņa veido konfliktu pamatu. Šis Budas novērojums pēc viņa apgaismības kļūst par liecību, kad mēs atrodamies neaizsargātā stāvoklī. Lasījumi pēc lasījumiem par Dhammu un dažādām sutām stāsta par cilvēces stāvokli, kas ir iegrimis negatīvismā. Klausoties lūgšanas un dziedājumus pāli valodā, var pamanīt, cik daudz Buda bija ieguldīts cilvēku mirstīgajās sāpēs, kas ir prāta rūpes.
Es ēnoju divus budistu mūkus 10 dienas, cenšoties sekot līdzi viņu dievbijīgajai, stingrai un harmoniskajai dzīvei. Godājamais Sujano, Nepālas izcelsmes mūks, un Ven Tatthidhammo no Šrilankas izcelsmes mani adoptēja un bija tikpat līdzjūtīgi un mīloši, kā varētu iedomāties mūkus. Tā man bija neticama iespēja sazināties ar sevi cienījamo mūku vadībā. Lūgšanas un meditācija divas reizes dienā bija galvenais. Mācekļi nāk, lai izrādītu cieņu trīskāršajiem dārgakmeņiem — Budai, Dhammai un Sangai.
Mūki pēc dienas vidus neēd un negatavo. Ēdiens ir jāziedo (dana). Tādējādi viņi paļaujas uz mācekļiem, kas viņiem nodrošinās pārtiku. Šī prakse ir iegūta no Budas norādījumiem. Būt mūkam nozīmē pastāvīgi kontrolēt sešas maņas — acis, ausi, mēli, degunu, prātu un ķermeni. Un viņi to pašu iesaka citiem.
Ir dažādi meditācijas slāņi. Uzmanīgas meditācijas mērķis — vipassana, ko Buda māca Satipatthana Suttā, ir dzīvot tagadnē un apzināties to. Mūsu prāts mēģina izvilkt informāciju vai nu no pagātnes, vai piedāvāt maldus par nākotni. Tas rada neapzinātību par sevi un laiku, kurā dzīvojam. Mantra būt laimīgam un brīvam no dzīves nelīdzsvarotības ir dzīvot tagadnē. Ko nozīmē dzīvot tagadnē? Tas ir jāapzinās, kas notiek tagadnē. Ikreiz, kad prāts klīst pagātnē un nākotnē, tas ir jāatgriež tagadnē un jāapzinās tagadne. Šis ieradums ir jāattīsta. To var izdarīt ar meditāciju, labdarību un atkāpšanos no lietām. Šīs pasaules pamatpatiesība ir anicca – pārmaiņas un nepastāvības neizbēgamība. Kad mēs to apzināmies un piedzīvojam caur sevi (meditāciju), tad vairs nav jātiecas pēc raizēm, raizēm un stresa. Mēs cenšamies pilnveidot kaut ko, kas galu galā mainīsies. Kāds tad ir mūsu bažu un muļķīgās attieksmes mērķis, mēģinot visu kontrolēt? Labāk ir zināt, ka šāds mēģinājums nav cienīgs.
Mēs parasti dzirdam par sevis mīlestību un rūpes par sevi. Bet ko tas patiesībā nozīmē? Vai tas ir abstrakts jēdziens, vai arī mēs varam attīstīt prātu līdz briedumam? Viens no efektīviem veidiem ir veltīt laiku koncentrācijas attīstīšanai. Tas varētu palīdzēt nonākt pañña (gudrības) stāvoklī – domāt skaidri, nevis ilūzijās. Ir liels šādu garīgo darbību kopums, kas jāveido par ieradumu.
Budisti, ar kuriem es satiku vairāk nekā 10 dienas, bija tie, kurus neapžilbināja tikai rituāla pielūgsme. Viņi arī ievēroja meditācijas disciplīnu, un viņiem bija Metta Bhavana – lūgšana un pateicības vēlējums ikvienam, sākot ar sevi. Par to jāpateicas spēcīgajam Sangha spēkam, kas ir to darījuši ar vislielāko atdevi un ticību. Abata apmeklējums man noteikti ir pārliecinājies par lielo darbu, kas paveikts Indijas kaimiņvalstīs. Bija tik mierinoši redzēt ārzemniekus, kuri skandēja pāli valodā - Indijas valodā un viņiem piederēja savējā. Indijas budistiem ir dažas lietas, kas jāapgūst un jādalās. Buda ir spēcīgs draudzības un sadraudzības enkurs starp valstīm, kurās ir budistu kopienas. Sociālajam un garīgajam vajadzētu iet kopā bez pretrunām un spriedumiem.
Covid ir īpaši satuvinājis daudzus cilvēkus sēru un sāpju kopības apstākļos. Cilvēkus apņem garīgs stress un nemiers. Indijā garīgais termins ir ļoti nosodīts. Tas vienkārši nozīmē prātu. Pirmais prāta ārsts bija Buda.
Tādējādi gan budistiem, gan tiem, kas nav budisti, prātam vienmēr ir jāpiešķir prioritāte kā darba un aprūpes objektam. Cilvēks nekļūst par Budu uzreiz, taču vienmēr ir cerība, ka mēs atbrīvosimies no pieķeršanās vēlmēm un atslāņošanās. Lai redzētu lietas tādas, kādas tās ir.
Labi! Laiks iet un meditēt. Mūks tikko iezvanīja savu gongu.
Suraj Yengde, grāmatas Caste Matters autors, veido sleju “Dalitality” reizi divās nedēļās