Bernija izbraukuma diena

Hilarija atkāpjas, Tramps šokē un satriec – ierodas Bernijs Sanderss, lai atkal glābtu Ameriku.

Dažreiz klišejas piepildās. Tas, kurš smejas pēdējais, smejas visilgāk. Vai vismaz vispriecīgāk. Šo teicienu tagad parāda Bernijs Sanderss, bijušais demokrātu kandidāts partijas prezidenta amatam, līdz Hilarija Klintone uzvarēja šajā cīņā, pirms viņa zaudēja karu. Hilarijas pārtrumpēšana Bernijam, pirms viņa pati tika satriekta, nebija paredzama. Partijai debatējot par savu kandidātu, sociālists Bernijs lika jauniem demokrātiem sajūsmināt, kā viņi var sajust Berni un kā viņi atbalsta vienu kandidātu, kurš nav dzimis ar sudraba karotīti vai kāju mutē. Līdz ar to tas, ka Bernijam neļāva kandidēt, daudziem demokrātiem bija rūgta vilšanās, tostarp arī pašam Bernijam.

Bet, ja domājāt, ka Berne izzudīs, padomājiet vēlreiz. Pēc Trampa triumfa Bernijs ar pērkona izteikumiem ir krāsojis pilsētu sociālistu sarkanā krāsā. Parādoties televīzijas šovos un enerģiski rakstot, Bernijs atkal nepārprotami pozicionē sevi kā Amerikas lielo cerību. Šoreiz viņš ne tikai kritizē kapitālistu resnos kaķus — viņam ir arī daži skarbi vārdi savai partijai. Rakstot, kā viņš ir apbēdināts, bet nav pārsteigts par vēlēšanu rezultātiem, Bernijs apraksta strādnieku šķiras ģimenes, kuras vēro, kā demokrāti — pārsvarā liberālā elite, no kuras Bernijs stingri uzsver, ka viņš nav daļa — saņem kampaņas finansiālu atbalstu no miljardieriem un korporatīvajām interesēm. Tās ir tās pašas rokas, kuras, pēc Bernija domām, liek strādīgiem amerikāņiem izturēt lielākas grūtības, saskaroties ar augošām medicīniskajām izmaksām, pensiju fondu sabrukumu, augstskolu maksas pieaugumu un lielo uzņēmumu iznīcināto pilsētu sarūkšanu. Protams, Bernijs saka, ka šie cilvēki jūtas nedaudz dusmīgi, ja redz, ka viņu vadītāji pieņem šampanieti un čekus no uzņēmumiem, kas viņus sagrāva. Un nozaga Bernija paša izredzes uz demokrātu nomināciju, piebilst čuksti, dažas aptaujas tagad liecina, ka Bernijs būtu viegli uzvarējis Donaldu.

Bet neraudi par viņu, Amerika, jo Bernijs, pārmācot Trampu un citus, vienlaikus aicinot uz amerikāņu tautas kustību pret elitārismu un fanātismu, pārliecinās, ka viņam tiešām ir pēdējais vārds. Un tie pēdējie smiekli.